Kopumā Kostarikā bijām 14 dienas + lidojums 2 dienas (25 nov - 11 dec 2009). Mūsu plānošana aprobežojās ar 2 ceļvežiem un pāris stundu sērfošanu pa netu. Tripadvisor.com un Google Earth noteikti ir labākie info avoti.

Lidojums aptuveni 18 h caur Ņujorku (Newark airport). Lidojam ar Continental airlines: biļetes lētas (550 € vienam cilvēkam abos virzienos), serviss labs, vienīgi tiem, kam bail lidot un kas ir sacerējis sadzerties vinčikus, jāšķiras no naudiņām, jo alkoholiskie dzērieni vairs nepienākas... Newark lidosta ir gana liela, bet visi starptautiskie lidojumi ir no viena terminālā, tāpēc visu var paspēt laicīgi. Protams, drošības pasākumi ir 101 – jāaizpilda deklarācijas, foto, pirkstu nospiedumi no viesiem 10 pirkstiem + n-tās bagāžas pārbaudes, ar jautājumiem gan neviens neaizraujas. Jāatceras, ka LV pilsoņiem ir nepieciešamas biometriskās pases (izdotas pēc 2007.g. novembra). Newark lidosta nav nekas īpašs, bet mums tāpat ir interesanti apskatīt Obamas veikaliņu, ievērtēt Dunkin Donuts un nopirkt Twilight grāmatas.

San Hosē 

Ielidojam 9.30 vakarā. Ātri, ātri dabūjam iebraukšanas zīmogu, apskatām izrotātās plastmasas eglītes un meklējam taksi. Patiesībā taksis nekur nav jāmeklē, jo taksisti tevi atrod paši. Oranžie taksīši ir oficiālie. Pie kases pasākam, kur mums jātiek un mūsu braucienu novērtē par 21 $. Vakara stundās un agri no rīta takši ir dārgāki. Mūsu Kostarikas draugs mūs jau brīdināja, ka adreses San Hosē ir diezgan nenoteiktas. Mūsu adrese ir tāda: Netālu no Transnicas autobusu stacijas, lillā mājiņa... Kā tad... viss skaidrs!

Nākamajā dienā apskatām San Hosē. Pirmais uzdevums – samainīt naudiņu uz vietējiem koloniem (1$= +/- 500 koloni). Naudas mainīšana izvēršas par veselu pasākumu. Ieejam bankā pajautajam, kur var samainīt naudu un mani piestumj pie vienas kases. Sistēma man liekas mazliet nesaprotama, jo redzu, ka apkārt ir sasēdušies kādi 100 pensionāri tā kā uz teātra izrādi. Izrādās, ka tā ir rinda... o ooo... man nav ne mazākās vēlmes pavadīt visu dienu šādā rindā. Bet liekas, ka tūristiem tomēr ir priekšroka, jo mūs aizstum uz citu kasi. Vēl likās forši, ka bankā dala kafiju, vienkārši tāpat par brīvu... Šo fenomenu redzējām arī citā bankā. Patiesībā naudu ir labāk izņemt automātos.

Domas par muzeju apmeklēšanu mums nav. Spīd karsta saule un mēs vienkārši izbaudām jauko laiku un vērojam cilvēkus: esam vienīgie tūristi... ielās daudz cilvēku... simtiem visādu veikalu, bet neviens neiepērkas... meitenes vai nu ļoti skaistas un tievas vai arī... ļoti apaļas (sākumā domājam, ka tie ir J-Lo gēni, bet patiesībā tas ir dēļ amerikāņu fastfood) pilnīgi bez kompleksiem, ... skolniekiem/cēm ir ļoti skaistas un seksīgas formas... ūdeni nekur nevar nopirkt... veikali pilni ar krāsainiem apģērbiem un foršām vasaras kurpēm... parki kā tādi principā neeksistē, ir tikai skvēri ar dažām palmām... cilvēki izmanto telefonbūdas un ir pat rindas, lai piezvanītu... tā kā san Hosē ir ielejā, tad to ieskauj kalni ar vulkāniem... forši!

Tūrisma birojā sarunājam uz nākamo dienu ekskursiju uz vulkānu, kafijas plantāciju, dabas parku un izbraucienu pa upi. Vēlāk izrādās, ka mūsu „4 vienā” ir „3 vienā” un izbrauciena pa upi nebūs... Tūrisma biroja aģents kartē ievelk krustiņu, kur mums jābūt nākamajā dienā 6.30. No rītiem piecelties ir viegli, jo dzīve Kostarikā sākas ap 5 un jetlag ir labvēlīgs eiropiešiem, jo, kad Kostarikā ir 5 no rīta, tad Briselē ir 11.00. Ap plks. 6 mēs jau esam vietā, kur mūs it kā vajadzētu savākt uz ekskursiju... Man intuīcija saka, ka vieta nav īstā, kur mēs esam, jo pēkšņi divvirzienu iela ir kļuvusi par vienvirziena ielu ar 5 joslām, bet ir arī daži gudrinieki, kas pieturas pie divvirzienu ielas ieradumiem... Mums, protams, tas izskatās kā kārtējais haoss... Bet viss izrādās pavisam vienkārši – no rīta iela kļūst par vienvirziena ielu, lai cilvēki var iebraukt vienkāršāk San Hosē uz darbu... dāāāāā... kā mēs to nevarējām iedomāties??? Brīvības ielu arī vajadzētu tā pārvērst!

Šoreiz mūs uz ekskursiju savāc gan. Busiņā esam kādi 11 cilvēki. Vispirms apskatām kafijas laukus (Doka coffee estate), kā kafiju audzē, žāvē, samaļ un saber paciņās. Interesanti. Tiekam arī pie superīgām tradicionālām brokastīm – gallo pinto – pupiņās ar rīsiem, koriandru, papriku... njamiiii. 

Nākamais apskates punkts – Poas vulkāns ar vienu no pasaulē lielāko krāteri. Lai gan ir mākoņains, ir naiva cerība, ka mākoņi pavērsies un redzēsim vulkānu... Kā tad!

Pa ceļam piestājam tūristu veikaliņā, kur var nogaršot zemenes (garšo tāpat kā Spānijas plastmasainās), liķierīšus utt. Amerikāņi ir nopirkuši vietējo cukurniedru šņabi un laipni padalās... ir auksti, atrodamies lietus mākonī, cerība redzēt vulkānu ir 0% un ir 9 no rīta... šņabis ir tas, ko vajag! No Poas vulkāna redzam tikai pelēku mākoni... tātad nekā... labi, ka Google earth redzēju bildes.

Nākamais mūsu brauciens ir uz La Fortuna un Arenal vulkānu. Ar autobusu jābrauc kādas 4 stundas. Autobusa pieturu atrodam gana viegli (pāris bloki no Coca Coca stacijas uz ziemeļiem). Arī autobusu var viegli atpazīt, jo šoferis visu laiku bļauj: „La Fortuna, La Fortuna”. Autobusu biļetes ir lētas – kādi 2 dolāri uz vienu pusi. Mēs esam priecīgi tikuši laukā no piesārņotās San Hosē un 4 h brauciens paiet ātri, jo visu laiku ir kas interesants, ko vērot. San Hosē dzeloņdrāšu apskautās mājas nomaina skaistas mājiņas, ananāsu un papaiju lauki. Un drīz pavērās arī varenais Arenal vulkāns. Ir karsta, skaidra diena un mēs redzam vulkānu ar mazu mākoņu mici galvā. Protams, ceram vakarā redzēt lavu... Hoteļa rezervācija La Fortunā mums bija izgājusi greizi un iebraucot nevaram saprast, kā īsti darīt, kur palikt, vai īrēt mašīnu, vai paļauties uz takšiem... Izlemjam, ka tomēr vieglāk ir noīrēt braucamo. Izskatās, ka šī ir vienīgā vieta, kur šoferi rāda pagriezienus, respektē luksoforus un gājējus, tātad visam vajadzētu būt OK. 15 min dabūjam mašīnīti (caur Alamo) un braucam uz hoteli, kuru mums ieteica La fortuna Welcome mājaslapā. 

Lava Tacotal hotelis ir liels, ar skaistu dārzu, tuvu vulkānam un skatu uz vulkāna aktīvo pusi. Forši! Pajautājam par nakts ekskursijām, lai redzētu lavu. Mazais svīstošais vīriņš uz mums žēli noskatās, un saka, ka tikai 20% tūristu redz lavu... (grāmatās gan saka, ka 50%. Bet tas laikam uzmundrinājumam). Viņš mums pastāsta, ka, ja pašiem ir savs transports, tad nekādas ekskursijas nevajagot, tikai jābrauc līdz tiltiņam observatorijas virzienā. Kostarikā satumst pēc 17.00. Kad viss ir tumšs, tad hotelis mums vairs neliekas tik jauks... izrādās mēs esam vienīgie klienti!!! Tie, kas ir redzējuši tādas filmas kā Hostelis, Turistas, sapratīs, kā strādā mūsu izdoma... jūtamies pavisam neomulīgi, ārā tumsā viss sisina, zumzina, čirkstina... un spīd! Mazas uguntiņas gluži kā „Sprīdītī” ... un kustās... Sākumā likās, ka jāņtārpiņi, bet laikam tas bija kas cits. Arī vulkāns ir ietinies mākoņos un no super iespaidīgās lavas nekā...

Otrā dienā pamostamies priecīgi, ka pa nakti neviens mūs nav sasējis un nav pārdevis. Aši savācam mantiņas un izčekojamies. Braucam uz trošu tiltiem. Biļete mazliet padārga - 22$, bet ir vērts. Sākumā priecājamies par skudru kolonnām, skaitām vāveres, ķirzakas, putnus, ūdenskritumus... Es pamanos gandrīz uzkāpt koraļļu čūskai – vienai no indīgākajām Kostarikas čūskām!!! Skats ir burvīgs, cilvēki ar super binokļiem vēro tukānus... tur pat staigā quati, lido neskaitāmi taureņi, kolibri. Ir silts. Tūristu tāpat kā nav.

Pēc tam dodamies meklēt citu hoteli. Jau sākumā man bija doma palikt Linda Vista del Norte, bet sabijāmies, ka hotelis tālu, ka jābrauc pa zemes ceļu... bet šis bija mūsu labākais lēmums visā ceļojumā, jo hotelis bija super – skats uz vulkānu, baseins, karsts džakuzi, brokastis arī OK, neviens nevienam netraucē, garšīgas pina coladas... īsta paradīze.

Esot La Fortuna, obligāti ir jāizmēģina karstie avoti. Mēs izvēlējāmies Eco Thermales un bijām ļoti apmierināti, jo principa bijām vienīgie klienti, vieta burvīga pašos džungļos, viss izskatās dabisks un ir dažāda siltuma baseini ar dažādām fīčām. Baldi un Ticotal nestāv i blakus. Un Tabacon vismaz 70 $... nu nē, paldies!

Nākamajā rīta apskatam La Fortuna ūdenskritumu, tiešām iespaidīgi. Ja ir vēlme, tad var arī peldēties aukstajā tirkizzilajā ūdenī. 

Apskatām arī vulkāna parku, jo tā ir vienīgā vieta, kur var pieiet tik tuvu. Parks pats par sevi nav nekas iespaidīgs, tikai milzīgu niedru ieskautas takas un 1992. gada lavas izvirdums par kuru var kāpelēt. Vulkānam piemīt magnētisks spēks un mūsu skatiens ir pielīmēts mākoņiem, kas iekļauj spici un dūmu mutuļiem. Vulkāns ir gana mierīgs un tikai divreiz mums izdodas dzirdēt vulkāna dārdināšanu. Pēcpusdienā braucam uz Observotary. Patiešām iespaidīgs skats uz vulkānu, ļoti jauks dārzs un arī takas, kas ved arī uz ūdenskritumu. Jauki!

Lavu gan neizdodas redzēt, bet nebēdājam, jo tāpat ir skaisti. Dodamies atpakaļ uz San Hosē, ar pārsēšanos San Carlos jeb Ciudad Quesada. Viss OK, jo šoferīši atkal kliedz, lai saprastu, kurš autobuss ir kurš.

Ieteikums: Ja ir iespēja, tad noteikti noīrējiet auto un labāk, ja tas ir džips.

http://www.arenal.net/arenal-costa-rica-…

Manuel Antonio - Klusais okeāns

Pēc izmisīgas biļešu kases meklēšanas Coca cola stacijā atklājam, ka biļetes uz Manuel Antonio jāpērk kioskā mazā tirdziņa vidū (atkal no sērijas – kā tad to nevarēja zināt?) Pēc 3 h brauciena esam Manuel Antonio. Ir ļooooooti karsts. Hoteli atkal meklējam uz vietas, lai gan netā pirms tam esmu apskatījusies variantus. Pa ceļam no Quepos var redzēt hotelīšus gar ceļa malām un mums kļūst skaidrs, ka, lai gan augstāk kalnā ir labākas kvalitātes hoteļi, tomēr pie okeāna ir daudz izdevīgāk. Beidzot mēs nobāzējamies „Karahe” un esam priecīgi par izvēli, jo viesnīca ir mazliet nostāk no Manuel Antonio centra, bet gana tuvu, lai visur varētu izstaigāt ar kājām. Okeāns ir super, ūdens ļoti silts, pludmale liela, cilvēku maz... viss, kas vajadzīgs, lai neko nedarītu.

Otrā dienā dodamies uz Manuel Antonio dabas parku. Sākumā mazliet nožēlojam, ka nepaņemam gidu, bet 40$ likās mazliet par daudz mūsu budžetam. Bet mēs veiksmīgi iemanāmies pieslēgties te vienai, te otrai tūristu grupai un rezultātā redzam gan sliņķus, gan pērtiķus, gan dažādus putnus. Vajag tikai pajautāt, kas tur ir un ko var redzēt. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Mūsu lielākais prieks ir balto smilšu pludmale, tur tad arī plunčājamies uz nebēdu, jo viļņi nav pārāk lieli. Mūs pārsteidz kāds jenots, kas, kamēr mēs guļam saulītē, ticis pie mūsu somas turpat blakus, izvilcis mūsu studentu brokastis un turpat to visu arī notiesā. Jenots arī nereaģē uz mūsu izbrīnītiem skatieniem turpat 5 m attālumā.

Trešā diena Manuel Antonio ir pēdējā diena un jādodas atpakaļ uz San Hosē. Dodamies uz recepciju un dzirdam, ka viesnīcas istabene kliedz: „Snake, snake!” Ahaaa, izraadaas, ka sneik– čūska... tāda 2 m gara aizvijās metrus 3 no mums.... nopriecājamies, ka šī nebija iedzīvojusies mūsu mājiņā...Brrr...

Ceļvedī izlasām, ka autobusu var nostopēt turpat uz ceļa un par to ļoti nopriecājamies, jo tādā karstumā negribas nekur tālu doties. Un mūs sagaida kārtējais pārsteigums – biļetes autobusā nevar nopirkt.. labi, nopirksim nākamajā ciematiņā... hmmm... kase ciet... un izrādās autobusā vairs nav vietu... un arī nākamajā nē... Nu kā mēs to nevarējām to zināt? Taksis līdz San Hosē 200 $.... sākam apdomāt visus variantus... neesam vienīgie – satiekam amerikāņu džekiņu un mazgadīgu zviedru pāri. Beigās izdomājam, ka vislabākais variants būs braukt ar autobusu, kas apstājās visās pieturās... tātad 5 h 40 grādu karstumā autobusā bez kondicioniera!!!!... beigās viss ir OK. Vispār saprotam, ka nav ko stresot par lietām, jo agri vai vēlu viss nokārtojas, tas laikam arī ir „pura vida”.

Ieteikums: Saplānojiet Manuel Antonio braucienu labi, īpaši, ja brauciet ar sabiedrisko transportu, tad nopērciet biļetes laicīgi

ttp://www.cupotico.com/maps/Manuel%20An…

Puerto Viejo – Atlantijas okeāns

No rīta izdomājam meklēt citu viesnīcu (Casa Verde) un par 45 $ mēs dabūjam super jauku istabiņu ar terasi un šūpuļtīklu, baseinu un superīgu dārzu, kur ir neskaitāmas šķirnes putnu, mango koks, zvaigznes augļu koks, dažādas vardes un zilie krabji. Esam pavisam labā omā.

Nolemjam noīrēt skūteri, lai tiktu pie tām jaukajām pludmalēm. Pēc 20 min brauciena esam Manzanillo vieni paši bezgalīgā pludmalē ar kokospalmām, nu gluži kā pastkartē... Ūdens ir silts, atrodam vietu, kur viļņi nav īpaši lieli. Ir super karsts.

Ieteikums: Casa verde ir noteikti jaukākais hotelis Puerto Viejo. Labākās pludmales ir paslēpušās dabas parkos.

http://www.cabinascasaverde.com/

http://puertoviejosatellite.com/

Lidostā, protams, haoss uz nebēdu... nieka 1 h, lai iečekotos... tad security 1 h... un tad paziņo, ka nevar lidmašīnā ienest šķidrumu... Varēja tak ātrāk to paziņot, pirms cilvēki sapērkas ūdeni... nospriežam, ka arī tas pieder pie pura vida... Un laimīgi dodamies atpakaļ uz sakārtoto, bet auksto Eiropu.

Šādi tādi mani novērojumi:

- Kopumā Kostarika ir visdārgākā no Centrālamerikas valstīm. Vietējie produkti ir lētāki, bet viss ievestais ir ļoti dārgs. Ūdens pudele 0.5 – 1 $